16. Skolnieks S. Valeinis Eglūnā. N. Rancāna kr.

Senejūs laikūs vīnai muotes meitai vīnu reizi dasaguoja saī ar valnu īnaidā. Meita ar valnu, valns ar meitu, obi brīsmīgi lomuojuos un suoka nažēleigi plēstīs un kautīs. Tys vyss vylkuos ļūti ilgi. Dīvs, staiguodams pa pasauli, īdams vīnu reizi nūvāruoja vysu tū un, uotri aizguoiis uz debesim, nu debesim atsyutīja engeli, 1ai tys izšķiertu meitas ar valnu streidus un kaušonuos. Engelis atguojis, nikuo navarēja padarīt, kai kaunās, tai kaunās meita ar valnu. Jis atstuoja jūs kaunūtīs un pats uotri aizskrēja uz debesim un pastuostēja Dīvam, ka šis nikuo navarūt paleidzēt, streidus izšķiert. Tod pēc tam Dīvs syutēja engeļu vacuokū, lai tys streidus un kaušonuos nūvārstu. Engelis uotri atskrēja nu dabesim un brīsmeigi sasadusmovīs klīdzja, Iai tī puorstuotu kautīs un lomuotīs, bet tī napuorstuoja. Tod tys paķēris zūbynu, izruovis un atciertis par napaklauseišonu obejim golvas. Obejas golvas sakritušas kūpā. Tod pats aizguojis uz debesim un pateicis Dīvam, ka streidus izšķieris. Tī šo nasaklausejuši, bet vēl valruok suokuši plēstīs, tad šis pajēmis un nūciertis obejim golvas par napaklauseišonu. Dīvs, šitū izdzierdis, brīsmeigi palicis apkaitynuots, ka bez juo atļaujas engelis atciertis golvas valnam ar meitu, un pīsacējis, lai tys uotruok skrīn otkon uz zemi un lai pajam un pīlīk golvas kluotu pi koklim, un golvas pīaugšūt, bet tikai ļūti uotri vājagūt dareit; a ne, tod byušūt par vālu. Engelis ar milzeigu uotrumu atskrējis nu debesim un napasavērīs uotri pajēmis un pīlicis valna golvu pi meitas rumpa. Zynoms, meita tyulen palykusja dzeiva, bet valnam pīlicis meitas golvu ar rogim. Meitai bejuši agruok rogi, bet motu pavysam nabejis; a kurai ari bejuši, to tik gori naauguši kai nyule aug sīvītem. Nu tuo laika valnam asūt rogi, un meitom auguši jau gori moti, jo agruok kurai bejuši moti, tad ļūti eisi un tuodēļ; bejuši rogi.