17. V. Sargūna Daugavpils Izvalta pag. Teikas par Dievu 91, 121.

Dzīvoja viens cilvēks. Viņš bija nabags, un tam nebija ko ēst. Tā viņš nogāja meklēt pasaules galu. Gāja un redz: pie ceļa aug krūmi. Bet cilvēkam bija ļoti iegribējies ēst. Tad cilvēks domāja: «Kam vēders ir vajadzīgs? Tik lieks grūtums un ēst ,gribas.» Paņēma un iesvieda vēderu krūmos. Tagad viņam ēst negribas un loti viegli iet. Iet, iet un nomaldījās, tā ka atnāca uz to vietu, kur vēderu pameta. Vēders apgrauzis krūmus, un vairāk nav bijis ko ēst, tā ka palicis pavisam vājš. Cilvēkam, to ieraugot, palika žēl sava vēdera, paņēma un atkal ielika. Tā viņam uzreiz palika grūti un gribējās ēst. Bet nu satiek Dievu. Dievs prasa, kam viņš atkal paņēmis vēderu. Tagad visu mūžu vajadzēs nēsāt un tik viņam vajadzēs strādāt. Tā nu cilvēks strādā tik vēderam.