18. Kalniņu Jēkabs Ozolniekos, uzr. Jkr. V, 64, 33. LP. VlI, Il, 48, 1, 21.

Viens puisis bijis tik nespēcīgs, ka nevarējis nopelnīt ne maizes jeb - kā mēdz teikt - ne vēdera daļas. Viņš lūdzis tādēļ Dievam: lai izņemot viņam kuņģi, tad nevajadzēšot tikdaudz tā labā. pūlēties. Dievs paklausīja puiša lūgumu, izņēma viņam kuņģi un uzlika to uz kārklu krūma. Puisis nu palika stiprs kā zvērs: ko neviens nevarēja, to viņš izdarīja, un nopelnīja daudz naudas. Bet pēc gada laika bijis jāiet atkal pēc kuņģa, jo Dievs to tikai uz vienu gadu bija izņēmis. Kuņģis bija noēdis kārklu krūmam beidzamo lapiņu.