19. J Gavračs no 70 g. v. M. Ramanes Rēznas pag. Teikas par Dievu 92, 122.

Sensenajos laikos dzīvoja viens nabags. Viņam daudzreiz vajadzēja neēdušam vai arī puspaēdušam iet gulēt. Iet viņš kādreiz pa mežu un domā, cik tagad būtu labi, ka nevajadzētu ēst. Te ierauga viņš sev priekšā sirmu vecīti: «Kad tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad ej, apej tam krūmam trīsreiz apkārt, tad tev nekad negribēsies ēst.» Nabags paklausīja vecīti, bet tas vecītis bija Dievs, un apgājis trīsreiz, mierīgs aizgāja uz sētu. Sētā viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš palika bagāts, bet ēst tomēr nekā nevarēja un negribējās. Aiziet citreiz uz saviem kaimiņiem viesos. Visi viesi ēd, dzer, bet viņš tikai sēž un skatās. Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

Reiz viņš iet atkal uz mežu un skumīgs domā: cik labi tagad būtu, ja varētu ēst maizes papilnam. Tikko viņš tā nodomā, te redz, viņam priekšā vecītis. Tas, piegājis pie viņa, vaicā: «Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?» - «Bet, lūk,» saka, man tagad gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem.» - «Ko tad te bēdāt? Apej ap šo krūmu trīsreiz, uzreiz gribēsi ēst.» Tā arī izdara Tūliņ grib ēst. Aizgājis uz sētu, jau pa gabalu kliedz: «Siev, nes ēst!» Tai liels brīnums, kāpēc vīrs agrāk ne par ko neēda un tagad tik ļoti grib ēst. Viņa ātri sagatavo pusdienas, un vīrs paēdis priecīgs aiziet gulēt.