5. P. M. Lodziņš Sērpili. LP, VIl, II, 48, lb.

Kad Dievs visu dzīvu radību bija beidzis radīt, tad daudzi nāca apvaicāties pie viņa: cik ilgi būšot savus maziņos auklēt? Nu vecais Tēvs darījis īsi: saaicinājis visus dzīvniekus pie vienas mājas un teicis: lai metot ikkuŗš savu bērnu pār šo mājas jumtu. Visi dzīvnieki tūliņ tā darījuši un kuŗš vien savu bērnu pārmetis, tam tūdaļ bērns staigājis, tikai cilvēks nemetis -- tas lutinādams žēlojis savu bērnu: būšot sviedienā nosisties, par kropli palikt - nelaidis ne par ko no klēpja ārā. Lūk, tādēļ vēl šodien cilvēku bērni trīs gadi klēpī auklējami.