8. J. Kalniņš Druvienā. Etn. IV, 1894 LP, Vll, Il, 48, lc.

Vecos laikos vienai sievai piedzimis bērns un ap to pašu laiku arī govij radies teļš. Dievs pavēlējis sievai, lai tā savu bērnu pārsviežot pār skursteni, bet govij teicis, lai tā savu pārsviežot pār ragiem - tad viņu bērni tūliņ būšot tik stipri, ka varēšot iet kājām. Govs savu bērnu esot pārsviedusi pār ragiem, bet sieva savu bērnu žēlojusi, sākdama šaubīties, vai bērns vairs būšot dzīvs, kad tik augstu pārsviedīšot, un nesviedusi arī. Teļš sācis tūliņ staigāt savām kājām, bet sievas bērns ne. Tādēļ, no tā laika cilvēku bērni nevarot tūliņ pēc dzimšanas iet kājām.