Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu.
1. Upciemu Milda-Skaidrīte, Annēniešos. LP. Vl 195, 21.
Senākos laikos, cilvēkam dzimstot, Dievs dzirdami nosacījis, kuŗā dienā tam jāmirst. Bet tas cilvēkam nebijis par labu: viņi, mūža galam tuvojoties, nemaz vairs nestrādājuši, vazājušies no
viena ciema uz otru un tikai gaidījuši nāves dienu. Reiz Dievs gājis gar Vēderu māju un redz: saimnieks plēš jaunu ēku nost, baļķus skalda malkā un nes namiņā dedzināt.
«Kamdēļl tā?» Dievs vaicājis.
«Jā, kas man vairs ko taupīt: rītu man jāmirst, aizparīt sievai jāmirst, ko es vairs mežā kulšos, pasildīšu ar tiem pašiem kūts baļķiem lopiem siltu dzeramo.»
Dievs par to dikti palicis pikts un uzkliedzis saimniekam: «Tu nebēdnieks! tu nemirsi vīs ar sievu, kad būsi iedomājies - vēl ilgi padzīvosit. Bet nu es redzu, kādi jūs cilvēki, esat, ja jums ko pasaka priekšlaiku. Tādēļ no šā brīža neviens pats vairs nedabūs mirstamo dienu zināt.»