Senos laimīgos laikos, kad pats Dievs dzīvojis kopā ar cilvēkiem, apskatīdams viņu dzīvi un darbus, tad cilvēki zinājušī, cik ilgi viņiem nolemts dzīvot. Šajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis no kārtim sētu, sasiedams mietus ar salmu vītekļiem. Dievs, garām iedams, jautājis: «Kādēļ tu sien sētu ar salmiem un ne ar kārklu vicām?» Vīrs atteicis: «Kam man tik stipra jātaisa, tik daudz jāpūlējas? Manam mūžam pietiks.» Par to Dievs ļoti saskaities un sacījis: «Tad tādi esat jūs, cilvēki! Jūs meklējat vienīgi savu paša labumu, gluži aizmirsdami citus cilvēkus. ,Jūs darbojaties un pūlaties tikai savam mūžam; saviem pēcnācējiem par labu negribat nekā darīt. No šīs dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam jādzīvo pasaulē - kādā dienā un stundā viņam jāšķiras no šejienes.