4. Janševskis Nīgrandā. Etn. I, 1891, 119. LP, VlI, Il, 48, 1, 18c.

Vecos laikos, kad Dievs vēl staigājis pa zemes virsu, katrs cilvēks zinājis, kad tam būs jāmirst. Tā reiz viens vecs vīriņš, zinādams, ka tam jau rītu būs jāmirst, ņēmies visu postīt zemē: ārdījis žogus, skaldījis sētas vārtus un istabas durvis kopā. Te pienācis pie postgaļa kāds vecs ubags un prasījis: kādēļ tas visu postot zemē? Vīriņš atbildējis: «Man rītu jāmirst un kāpēc es iešu citiem atstāt savu māju?» Tad vecais ubags sadusmojies un teicis: «Tāpēc pasaulē neiet nekas uz priekšu, ka cilvēki zin, kad tiem jāmirst. No šā brīža neviens vairs to nezinās.» Un tā arī noticis, jo vecais ubags bijis Dievs.