6. K. Līdurta Jaunpiebalgā. Teikas par Dievu, 95. 126.

Agrākos laikos dzimstot cilvēkiem tūliņ bijis zināms, kad viņiem jāmirst. Tanīs laikos vēl Dievs staigājis apkārt pa mājām. Un tā cilvēki, savām pēdējām dienām tuvojoties, vairs nestrādājuši - dzēruši un palikuši gluži izvirtīgi. Reiz Dievs, tā staigādams, ieraudzījis, ka saimnieks jauc pašreiz riju. Dievs prasījis, kāpēc viņš tā darot. Saimnieks atteicis, ka viņš miršot rītu un sieva parītu, tāpēc vairs negribot braukt uz mežu pēc malkas. Dievs palicis varen dusmīgs un teicis uz saimnieku, ka nemiršot vis viņš rītu un sieva parītu, bet dzīvošot vēl ilgi un savas miršanas dienas arī vairs nezināšot.

Tā no šī gadījuma cilvēki arī vairs nezinot savas miršanas dienas.