Dievs nospriež mūža garumu.

1. H. Skuliņa no 59 g. v. Augusta Kārkliņa Mēru pag.

Dievs sācis lemt cilvēkim un kustoņim mūža garumus: Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacīš: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

«Tas ir par dau,» sacīš zirgs. «Man ir vienmēr grūti jāstrādā un tā es vairs nevarēšu savu kaulu pavazāt.» Un tikmēr zirgs dinģējies, kamēr nodinģēš sev astuņpadsmit gadus.

Otrais nācis sunc un šim akal Dievs sacīš: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

«Tas ir par dau,» sacīš sunc. «Man naktīs jāsalst ārā un pa dienu man ar dau darba; tā es vais nevarēšu sev maizes nopelnīt, » un sunc tikmēr dinģējies, kamēr nodinģēš sev mūža garumu uz divpadsmit gadim.

Trešais nācis mērkaķis un Dievs šim akal sacīš: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

«Tas ir par dau,» sacīš mērkaķis. «Man visu mūžu jāākstās,» un mērkaķis tikmēr dinģējies, kamēr nodinģēš sev mūža garumu uz desmit gadim.

Ceturtais nācis cilvēks un Dievs šim sacīš: «Tev būs trīsdesmit gadu!»

«Tas ir par maz,» sacīš cilvēks. «Tā jau es tikko esu pie ritīga prāta nācis, tev jāliek vēl klāt!»

Dievs pielicis cilvēka mūžam zirga astuņpadsmit gadus, bet cilvēks atkal dinģējies un sacīš: «Tas vēl ir par maz, jo man vēl bērni nebūs lieli.»

Tā Dievs pielicis cilvēkarn vēl divpadsmit suņa gadus un cilvēks vēl diņģējies un sacīš, ka tas vēl esot par maz. Ta nu Dievs vēl pielicis cilvēkam desmit mērkaķa gadus un ar to cilvēks bīš mierā. Nu tā ar cilvēkam palicis. Sava paša gados, cilvēkam ietot labi, zirga gados esot grūtāki jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu un jākremtot tāpat, kā suņam, un mērkaķa gados esot jāākstoties.

Piezīme. Šī ir veca rietumu Eiropas teika, kas izplatījusies ar Skolas maizi. Skat. Ievads, 117. 1. p. Bolte, Polīvka, Anmerkungen III. 290-293. P. Š.