1. H. Skujiņa no Martas Kuplās Plāņu pag.

Vecu vecos laikos cilvēki vē nekā nestrādāši un tāpat vie blandīšies bez darba apkārt. Šie nu cauras dienas gozēšies un un skatīšies, kā putni raunas, kā zvēri darās un kā upes skrien. Bet nu reiz pie cilvēkim atnācis vienc jaunc vīrs un sacīš, lei tak šie skatoties no putnim un no zvērim un sākot paši ar strādāt. Tas jaunais cilvēks bīš Darbs. Nu Darbs mācīš cilvēkim, lei sākot zemi strādāt. Nu cilvēki ar paklausīš Darbam, aizgāši uz vienu ieleju un sākuši ar nagim plēst zemi un sēši labību Šie nu tikmēr plēsuši zemi, kamēr nagi palikuši jēli un ta metuši mieru. Bet sacēlušies plūdi un visa labība apslīkusi.

Nu Darbs stellēš cilvēkus aiz meža, tur šie satikšot šā brāli Prātu un tas nu šos izmācīšot Labi. Cilvēki gāši aiz meža un satikuši Prātu un Prāts nu šos izmācīš, kā lei darot. Lei šie labību sējot augstākās vietās un lei zemākās atstājot nesētas. Un ta Prāts vē novēlēš cilvēkim govi un tā došot šiem saldu pienu, zirgs palīdzēšot strādāt un aita došot villu, ko drēbes taisīt.

Nu cilvēki darīši tā, kā Prāts- šiem vēlēš. Sasēši labību un labība labi paaugusi. Nu cilvēki nopļāvuši labību un sākuši gūdrēt, kā dalīšot. Bet kamēr šie tā gūdrēši, tikmēr danācis vecs vecis, vārdā Naids, un nu apņēmies labību izdalīt. Naids sakrāvis labību div kaudzēs un mazāko kaudzi atdevis jaunajim un lielāko vecajim. Nu visi sākuši naidoties, ka lielo kaudzi atdo vecim, un šie tak esot dau mazāk strādāši, kā jaunie. Cilvēki nu tikmēr strīdēšies, kamēr sākuši plēsties un tikpat vē nevarēši labību visim pa prātam izdalīt.

No tās pašas reizas ar Naids, kā iekūlies cilvēku vidū, tā ar palicis vē līdz šai pašai baltai dienai.

Piezīme. Tā ir jaunāku laiku teika. P. Š.