Kā dažas tautas cēlušās.

8. Apsesdēls Cēsu apkārtnē.

Igauņi stāsta, ka latvieši mūžīgi smejoties. Bet kāpēc tad tā? Un lūk kādēļ. Kad Dievs pie Bābeles sajaucis valodu, neviens nav vairs varējis sarunāties. Krievs saucis: «Kaļķus!» Igaunis nesis ūdeni. Un kamēr abi matos. Plēsušies, plēsušies. līdz krievs atrāvis igauņa krekla kaklu vaļā. Igaunis savukārt izrāvis krievam kreklu no biksēm. Bet žīds - kur tad nu bez žīda - turpat uzlasījis, šiem abiem plēšoties, drēbēm noplēstās lupatas. Latvietis, turpretī, stāvējis par tādu gabaliņu un smējies. Tā no tā Laika arī igaunis ejot ar vaļā kreklu, krievam krekls ir atkal pār biksēm, žīds lasot lupatas, bet latvietis tad nu arī smejoties.