4. Lerchis-Puškaitis, LP, V, 201, 88.

Vienā muižā skroderim ar kalēju bija jāēd pie viena gaida. Bet skroderis bija smalks jaunskungs: viņam īgnējās, ka kalējs, tāds nokvēpis, stājas pie galda. Kalējs gan ar labu raudzīja ieteikt: «Kur nu katrreiz spēju izmāzgāties - tāds jau nu vienreiz mans darbs ir: melns, ko darīsi.» Bet nu skroderis iesāka vēl zobot kalēju: «Kas tev par amatu! to jau katrs cūku gans prot, pa oglēm rušināties!» un kā nekā. Par laimi kungs otrā istabā šo ķildu bija noklausījies. Ko viņš dara? Tūliņ sarauga vecas lupatas un ieskrien pie skrodera: «Klausies, tev esot varens amats - pašuj man no šīm lupatām gluži jaunu vesti!» Skroderis šuva, šuva - bet kā izdabūsi no vecām lupatām jaunu? Nekas gudrs neizjuka. Bet kungs sacīja: «Tad tu nevarēji vis ? Labi. Bet, kalēj, še nokal man no šiem sarūsējušiem dzelzs gabaliņiem jaunu pakavu!» Kalējs paņēma vecos dzelzs gabalus un viens divi - jauns pakavs gatavs. Nu kungs sacīja: «Tad tu varēji gan? Labi. Tad tavs amats pārāks par skrodera amatu. Tagad izspriedīšu taisni: ik ēdiena laiks, tev, skroder, jāmazgājas, vai gribi, vai negribi, bet tu, kalēj, ēdi, kāds no darba nācis.»