1. B. Salms no sava tēva Lubānā. A. Aizsila kr.

Senos laikos Dievs staigājis pa zemes virsu kā sirms vecītis. Tā staigājot viņš reiz aizmaldījies un nezinājis, kur iet. Iegājis kādās mājās un prasījis vienai sievai, kas pašlaik kaut ko sirsnīgi strādājusi, lai parādot ceļu. Sieva atbildējusi: «Nav man laika katram vazaņķim ceļu rādīt. Ej tur uz tīrumu, arājs tev parādīs ceļu.» «Labi,» noteica vecītis, «ja tu esi tik nevaļīga. tad būsi visu savu mūžu nevarīga.» To pateicis, vecītis aizgāja pie arāja uz tīrumu. Arājs atstāja darbu, uzaicināja vecīti aizpīpēt un apsēsties. Kādu laiku atpūties, prasījis arājam, lai parāda ceļu. Arājs parādījis ceļu un vecītis aizgājis.

No tā laika arājam ir laiks parunāt un aizpīpēt, bet sievietei jāskrien steigā un nevaļā.