Kādēļ sievietei nekad nav vaļas.

7. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. LP VI, 196, 22.

Vienreiz saimniece sametusi garu, garu audeklu un, nevarēdama aužamo pabeigt, - aizbēgusi labāk. Bēgusi, bēgusi ieraudzījusi meža mājā putniņu lielu akmeni knābājam. Šī brīnījusies: «Kā tu, putniņ, domā tik lielu akmeni saknābt?»

«Ta tad brīnums! Vienreiz pa drusciņai, otrreiz pa drusciņai - ar laiku akmens būs lupatās!»

Nu saimniece pārdomājusi: «Ja tik mazs putniņš akmeni saknābs, tad jau es ar laiku arī savu garo audeklu noaudīšu! » un tūdaļ steigusies atpakaļ - audusi, audusi un noaudusi. Ja  saimniece nebūtu audusi, tad nevienai vairs nebūtu bijis jāauž; bet tagad jāauž visām.