2. M. Ārons Bērzaunē. LP. V, 84, 20.

Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz viena sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu. Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot. Nu bijuši nagos. Bet suns izlīdzējis: aizgājis pie Dieva un lūdzies un lūdzies, lai taču piešķirot cilvēkiem atkal maizi, kā agrāk, citādi arī viņam jānomirstot badā. Dievs teicis: «Nu, labi! Es zinu ,ka tu neesi vainīgs, tādēļ ej tīrumā un kod labības stiebru pušu; cik lielu gabalu izkodīsi, tik garu vārpu piešķiršu katram stiebram. Bet tā maize tad piederēs tev.» Tā noticis. Bet vēlāk cilvēki gājuši pie suņa lūgties, lai atmetot kādu tiesu no savas maizes. Suns labsirdībā atbildējis: «Še, ņemiet visu manu maizi! pagatavojiet, izcepiet, gan tad dabūšu, cik pašam gribēsies.»

Piezīme. Talsu apg. esmu dzirdējis: nespārdi suni ar kāju, tas tavs maizes devējs! L. P.