3. Zaļo kalnu Jānis Rāmuļos. LP. VlI, II, 48, 1, 3b.

Vecos laikos rudziem augušas ļoti garas vārpas, tā ka salmu nemaz nebijis: no augšas līdz zemei bijusi viena pati vārpa. Tad ļaudis par to kurnējuši, ka nemaz nedabūjot salmu lopiem, jumtiem un citām vajadzībām. Dievs par kurnētājiem sadusmojies un nu nākamos gados auguši salmi vien, vārpu nemaz. Tad suns lūdzis Dievu, lai jel audzējot vārpas, ja ne lielākas, tad vismaz tādas, kā šā astes gals. Dievs suņa lūgumu paklausījis: audzējis vārpas tikai suņa astes gala lielumā. No tā laika cilvēkiem ar tādām vārpām vien jāpārtiek. Bet veci ļaudis saka: šīs vārpas esot suņa daļa, tāpēc suņam nekad nedrīkstot maizes liegt.