7. J. Sīmenovs Dolē, Brīvzemnieka kr. LP. VII, II, 48, l, 3c

Vecos laikos Dievs bija atvēlējis sunim dzīvot kungu istabās un ar baltu maizi baroties. Tanī laikā rudzi auguši bez salmiem - vārpas vien bijušas un vēl tikpat garas, kā tagad kopā ar salma stiebru. Bet reizi gadījies, ka viena sieva ar maizes garozu atslaucījusi savu maziņo. Dievs par to sadusmojies, aizgājis uz lauku, gribējis visus rudzus izraustīt. Sieva, to pamanījusi, rīdījusi Dievu ar suni. Par to Dievs nolicis sunim pārtikt no sēnalām un gulēt uz spaļu čupas; bet sievai jābūt ar to mierā, ko vīrs no labprātības atmetīs: turpretim atlikušās vārpas lai augot augstos stiebros tikai vīriešiem. Tāpēc vēl šodien dažas vārpas īsākas, dažas garākas.