9. K Blau's Ērgļos, Brīvzemnieka «Sborņik», 43, 40. LP, VII, II, 48, I, 3f.

Vecos laikos bijis aplam daudz maizes. Labība tad augusi bez salmiem: viss labības stiebrs pastāvējis no vārpas vien tai garumā, kā šodien rudzi jeb mieži mēdz būt. Bet reizi viena sieviete, kam bijis maizes papilnam, ar maizes riecienu atslaucījusi bērnu. Par to Dievs sadusmojies un neaudzinājis vairs neviena grauda. Tad suns gājis pie Dieva maizes lūgt, lai badā nenomirtu. Suns tik dikti Dievu lūdzies, ka visa paure pārsprāgusi. Dievam suņa palicis žēl. Viņš licis vārpām tik garām augt, cik sunim mute gaŗa. Tādas vārpas vēl šodien aug - tā ir tā daļa, kas vienīgi sunim pieder.