11. A Aizsils Lubānā.

Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis gaŗām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: «Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.» Bet sunītis lūdzis Dievu, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: «Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!»