12. J. A. Jansons no skolotājas Elzas Vēveres Ļaudonā.

Senos laikos rudziem augušas ļoti lielas vārpas. Tāpēc bijusi liela maizes pārpilnība: maize mētājusies pa visiem kaktiem. Reizi viena atraitne ar maizes garozu atslaucījusi bērnam pakaļu. Dievs, to redzēdams, saskaities un gribējis cilvēkiem maizi pavisam atraut. Tad sunītis gājis pie Dieva lūgties: lai jel Dievs viņam neatrauj maizi un audzē kaut jel tik gaŗas vārpiņas, kā viņa ķepiņa. Tad no tā laika Dievs tādas arī audzējis. Un tāpēc tā maize, ko tagad ļaudis ēd, ir suņa izlūgta, un cilvēks nedrīkst sunim maizi liegt.