13. M. Bērziņa Vaidavā.

Senos laikos esot bijušas ļoti gaŗas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus graudus. Tīrumos visur bijuši tikai tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.