2. Krūmiņu Jānis no Annas Eliās Auļukalnā. Etn. IV, 1894. I.P, VII II, 48, 1, 2.

Vecos laikos ēdiens nevis novārījies kā tagad, bet pievārījes klāt. Reiz kāda &127;auna, skopa sieva gribējusi pagatavot sev liečis (sevišķi) kādu labāku kumosu. Viņa salikusi katliņā visu labu labo, bet zināms, ne daudz, kā jau sevim vien. Bet tā ka nu noticis, ka bijis pievārījies daudz - pilns katliņš - un pati arī nevarējusi visa patērēt, tad tā pilna dusmu nošņākusi: «Kas tad nu atkal, velns, piespēris pilnu podiņu? Es taču gribēju sev maz, bet labu izvārīt!» Kauču gan ēdiens bijis pievārījies vairāk, tomēr tas nebijis palicis nemaz sliktāks, bijis tanī pašā labumā, kā jau sākumā; jaunā sieva savā muļķa prātā to neatzinusi. Dieviņš, to izdzirdis, par sievu noskaities un licis no tā laika ēdienam katliņā nevis vairs pievārīties, bet novārīties.