Ēdieni.

5. Jānis Krūmiņš, Auļukalnā. Zin. kom. kr. LP, VlI, II. 48, 1, 8.

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz launa mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi: «Ūdeni!» Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies: ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem.