l. Tarzieŗu Kārlis Druvienā. Etn. III, 1893, 144. LP, VlI, II, 48, 1, 2a.

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viļņi gandrīz sniegušies pie debesim. Kad pali nākuši, tad Dieviņš sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicies labs un to negribējies līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaumalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgulies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies - zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utim? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Medinieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkoņam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtim, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdu iekritis ellē.

P i e z ī m e. Tarzieris gan nav uzticams tradiciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīšām izpušķota. Es negribētu tomēr apgalvot, ka visa teika būtu viltota. P. Š.