2. Kleinhofa Fricis Naudītē. Jkr. V, 17, 12. LP, VII, I, 308, 4.

Puisis bija dzirdējis, ka jauna gada naktī visi lopi runājot. Viņš arī gribēja dzirdēt, ko šie triec, un uzlīda uz kūts augšu. Ap pusnakti sāka lopi runāt, tikai vērsis un zirgs neteica neviena vārda. Citi lopi nu prasīja, kāpēc viņi nerunājot. Zirgs atteica: «Puisis, kas tur klausās, mirs un man būs jāved uz kapiem, tāpēc es nerunāju.» Vērsis teica: «Ko lai es runāju, man tādas bēdas: mani kaus uz viņa bērēm.» Puisim pārgāja auksti vien pa kauliem un viņš kāpa žigli zemē; bet tumsā iedams, uzskrēja uz dakšām un nodūrās. Vērsi kāva uz bērēm un zirgam vajadzēja puisi uz kapiem vilkt.

P i e z ī m e. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši Freimaņu Jānis Kr. Bērzeniekos, Kalniņu Jēkabs Ozolniekos (Paulsgnade) un Fr. Krūmiņs Liepupes apr. Pernigeles pag. (LP, VII. i, 307-8.) Arī Raunā esmu tādu teiku dzirdējis. Par runājamo laiku vēl tiek minēta Ziemas svētku un Jāņa nakts. P. Š.