3. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, III, 97, 58.

Vecos laikos lopi mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri runājuši. No rīta, lopus laukā laižot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: «Saimnieks ,ubags, atver vārtus!» Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: «Iesim mājā, stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!»

Otrreiz saimnieks noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: «Es nīkšu! Es nīkšu!», bet govs tik ēdusi, sacīdama: «Ēdīsim, ēdīsim, kas zin, kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?»

Trešo reiz saimnieks noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un klausījies. Viens zirgs teicis: «Te viens slepeni klausās!» Otrs zirgs atbildējis: «Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz kapsētu!»

Un tā arī bijis: no rīta saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.