Mājas lopi.

10. R. Tabīne, vispārīgi Latgalē.

Dīvs, staiguodams pa pasauli, pīguoja pi upes un navarēja puori tikt. Tepat upes molā ganējās zyrgs. Dīvs lyudzja, lai zyrgs puornas jū uz ūtru upes krostu, bet zyrgs atteicja: «Ej pats, par tū laiku es varu paēst da seita.»

«Labi!» teicja Dīvs, «tu ēsi vysu dzeivi bez atpyutas; muša nadūs tev mīrīgi ēst.»

Nu Dīvs guoja pi vērša, un vērss tyulit pīlīcja sovu mugoru, lai Dīvs varātu atsasēst, un puornesja viņu uz ūtru krostu. Un tuopēc vērss paēdis var mīrīgi atsapyust, bet zyrgam nikod nav mīra. Ganībā muša nadūd mīrīgi ēst un pēc ganības cylvāks dorba dzan.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota arī polu valodā 1891. g. Krakavā «Ļotysze Inflant Polskicb - z gmini Vielonskiej, proviatu Rzežyckiego»