Mājas lopi.

11. Etn. IIl, 1893. LP, VI I, II, 49, la.

Agrāk vēršam bija jāizdara visi zirga darbi. Zirgs turpretim dzīvoja, kā tagad vērsis dzīvo. Reiz zirgs ganījās upmalā un vērsis, kā no arkla palaists, arī turpat ēda. Pienāk Dievs un grib tikt pāri par upi. Kad nu tilta nebija un nekā nevarēja tikt pāri par upi, tad Dievs lūdza zirgu, lai šo pārnesot. Zirgs atbildēja, ka šam neesot vaļas, esot jāēd un tādēļ nenesīšot. Vērsis redzēdams, ka zirgs Dievu par upi nenesa, piedāvājās no laba prāta, ka gribot Dievu pār upi pārnest. Dievs uzkāpa vēršam mugurā un vērsis to pārnesa, ka ne ūdens pilīte netika pie Dieva drēbēm. Otrā malā Dievs sacīja: par to, ka zirgs ar nevaļu aizbildinājies un nenesis šā pār upi, lai nu zirgs tūliņ vērša vietā strādājot un lai vērsis baudot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt. Zirgs, to dzirdēdams, tikai pasmējās vien un sacīja, lai Dievs spriežot, kā gribēdams - kā šam vaļa bijusi, tā būšot, jo ko tad ;gan šis pa to laiku darīšot, kamēr saimnieks sienu pļaušot, ja ne savā vaļa. dzīvošot. Dievs sacīja: «Tādēļ, ka tu tik negodīgi pret pašu Dievu izturies, tu nebūsi bez darba ir siena laikā: pa to laiku tev jāklanās!» Tā tad zirgs pats sev bija izprasījies darbu no Dieva. Par to, ka zirgs ar ēšanu aizbildinājās, Dievs sacīja: «Kad tu sakies tagad neesot paēdis, tad turpmāk tu ēzdams nepieēdīsi!» Tādēļ vēl šo baltu dienu, lai zirgs diezin kā paēdis, bet tiklīdz ko viņu ņemsi cieti, vai jūgsi iekšā, viņš tūlīt kramstas pēc ēdiena. No tā laika zirgam visa grūtība jānes, bet vērsis dzīvo barodamies. No tā laika arī visi zirgi siena laikā ar spindzēm, gnīdlaižām kaudamies klanās, kā to Dievs bija novēlējis.