Mājas lopi.

12. M. Šimiņš Bruknā. Etn. I, 1891. LP, VIl, II, 49, 16.

Vecu vecos laikos, kad Dievs vēl staigāja pa zemes virsu, tas nonāca pie upes, gribēdams pāri tikt. Upmalā, treknajā zālē, ganījās zirgs un vērsis. Dievs lūdza zirgam, lai to pārnestu pār upi. Bet zirgs Dieva lūgumu neklausīja, sacīdams, ka negribot nekādas nastas nest un smiedamies aizrikšoja tālāk: Nu Dievs sacīja vēršam. Vērsis paklausīja: pārnesa pār upi. Tad Dievs teica: «Tādēļ, ka tu mani nesi pār upi, tavu gaļu ēdīs cilvēki, Dievu minēdami savās lūgšanās, un tevi slavēdami.» Bet uz zirga Dievs teica: «Tādēļ, ka tu mani nepaklausīji, tev būs jāpanes no cilvēkiem vēl lielāki grūtumi, kamēr tu beigsies; tavas miesas būs maita, no kuras kraukļi barosies.» Tāpēc arī vēl tagad neēd zirga gaļas.