Mājas lopi.

13. Skolnieks S. Valeinis Eglūnā. N. Rancāna kr.

Senējūs laikūs, kad vēl lūpi runova, vīnu reizi Dīvs, staiguodams pa pasauli, daguoja pi upes, kur tyvumā ganījuos lūpi. Dīvs pīguo; is pi gūvs un lyudzis, lai puornasūt por upi. Gūvs jam atsacījusi, ka šai naasūt laika, vajagūt āst. Tod Dīvs pateicis uz gūvi: "Tod tev arī nekod nabyus laika. Byus tev āst vysu myužu bez atpyutas.» Tod Dīvs īguojis pi zyrga un sacējis tam, lai puornas jū par upi. Zyrgs sacījis, lai tik sāstuos vīn mugurā, jis ar lelu patikšonu puornesšūt jū par upi. Dīvs atsasēdīs zyrgam mugurā un tys jū puornesis par upi, tad Dīvs jam pateicis: «Es tev atļauju apēst un sagramuot reizē barību, lai palyktu valruok laika atpvutai.» Leidz tam laikam zyrgs arī tai pat kai gūvs atgramuojis atpakaļ, bet kai puornesis Dīvu por upi nu tuo jau laika zyrgs nagramuojis, bet gūvs vēl leidz myusu laikim navar sakūdēt barības uz reizes.