Mājas lopi.

16. H. Skujiņa Smiltenē.

Reiz dzīvojusi sakritušā būdā muižas meža malā veca vecene vārdā Līze. Bijusi viņa briesmīgi nejauka un sirdīga, kādēļ to apkārtnē iesaukuši par trako Līzi. Reiz pusdienas laikā nākusi Līze no kūts ar slauceni un gājusi uz pagrabu izslaukto pienu nolikt. Pretim nācis vecs vecis, sirms un salīcis, un lūdzis, lai dodot viņam pienu padzerties. Līze pienu nedevusi un sākusi veci lamāt. Vecis tik smaidījis vien un projām ejot teicis: «Turpmāk tavai govij būs tik divi pupi.» Priekš tam katrai govij bijuši divpadsmit pupi. Vecis bijis Dievs. Dieva vārdus izdzirduši suns ar kaķi un gājuši lūgties pie Dieva, lai tiem ar atstāj pa pupam, jo Līze esot tos mērdējusi badā. Dievs apžēlojies un teicis: «Cilvēku vajadzībām būs divi pupi, suņam viens un kaķam viens.» No tā laika govij esot vairs tikai četri pupi, agrāko divpadsmitu vietā.