1. "Jauni Dunduri", 1875. g 52, 3.

Priekš daudz gadiem, kad lieli, bieži meži vēl apklāja mūsu dzimteni, vilki ganīja aitas un lopus. Šo darbu mājas saimniece samaksāja ikkatru dienu ar kukuli siltas, izceptas maizes. Iekams lopi vēl nebija izlaisti, viņa to iemeta šim pie nama durvīm rīklē. Tāda samaksa un agra apdienēšana sāka mājas saimniecei uz ilgāku laiku nepatikt, lai gan vilks bija labs gans un, lopus paēdinādams, visus pārdzina mājā. Reiz saimniece pati nepacēlās un lika meitai to cepšanu izdarīt, bet meitai bija sava gudrība. Kad vilks, pie nama durvim pienācis, gaidīja savu maizes klaipu, meita iemeta viņam maizes vietā karstu akmeni mutē, caur ko vilkam purna nosvila. No tā laika vilkam melna purna, aitām tas tā nu ir lielākais ienaidnieks un cilvēkiem jāgana pašiem savi lopi. Tā iet, kad saimnieces, laiskumu lāpīdamas, neizpilda savu pienākumu.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.