2. A. Bī1enšteins. LP, VI 292, 66, 5a.

Vecos laikos neesot tā bīš tie zvēri ar cilvēkiem ienaidnieki kā tagad: tad vilks esot gājis ganos, un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. Bet viena saimniece, liela laiskuma dēļ, neesot vis kukuli devusi, bet nodedzinājusi karstu akminu un iemetusi vilkam mutē. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzētu un lūgtos: kā viņš nu lai maizi pelnījot? Dievs esot sacīš, lai ejot vien un dzīvājot, un ko viņš būšot vēlēt, to lai šis ēdot; bet tā zīme pie šā lai paliekot. Tādēļ ir visi vilki ar mellu muti līdz šo pašu dienu.