5. M. Ārons Bērzaunē. LP, V, 78, 1

Agrāk vilks nemaz nebijis tāds plēsoņa kā tagad, bet cilvēki paši viņu samaitājuši. Vilks ganīja avis: un par to viņam saimniece ikrītu iemeta maizes kukuli mutē. Bet vēlāk saimniece skopumā negribēja vairs novēlēt šo kumosu, tādēļ nosildīja karstu akmeni un iesvieda to pašu vilkam mutē. Vilkam melna mute vēl šodien redzama, kā toreiz nosvilusi. Sāpēs nabadziņš aizskrēja pie Dieva žēloties. Dievs nosprieda: «Ja tev nopelnīto kukuli vairs nedod, tad guli mežā bez darba un plēs saimniecei aitas uzturam.» Jā, bet kā lai jēlu gaļu ēdot? vilks vēl kukstēja. «Nu, tad pārmet trīs reizes kūleni, tad tavā priekšā būs cepts un vārīts. »