7. Ķeviešu Andrejs Koknesē. LP, V, 79, 3.

Agrāk vilka nemaz nebijis; tikai suns. Tas ganījis lopus bez gana, par ko saimniecei bijis jādod mazs maizes kukulītis. Bet vienreiz saimniece skopumā apviļinājusi akmeni mīklā, pacepusi drusku un iedrāzusi itin karstu sunim mutē. Suns skrējis Dievam sūdzēt. Dievs izšķīris ātri: pārrāvis suni krustām pa vidu pušu; pakaļšdaļu iesviedis mežā, no kuras radies nikns vilks, kas tūliņ ieklupis saimnieces aitās; bet priekšdaļu iesviedis mājās, no tās radies māju suns. Vilks no suņa ļoti bijies, jo zinājis, ka tas viņa galva. Bet saimniecei nu bijis trīskārt nelabi: vilks nolaupījis savu daļu, suns prasījis kukuli un tad vēl bijis jārauga īpaši gans, kas palīdzējis sunim lopus no vilka atsargāt.