8. Ķeviešu Andrejs Koknesē. LP, V, 79, 2.

Vecos laikos reiz vilks gājis Dievam prasīt, ko viņam brīv gūstīt, ko ne. Dievs atļāvis, lai gūsta, ko var. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim, kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā, un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam, to nejauki plosīdams. Bet Dievs piepēši devis vilkam ar kadaļu pa sāniem. Kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļam. «Redzi, no šī laika tik tālu tev cilvēkam arvienu ceļš būs jāgriež, cik tagad aizsprāgi ar visu rungu!» Dievs noteicis. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež.