9. «Jauni Dunduri», 1875. g. 53, 4.

Vecos laikos, kad vilks ar suni dzīvoja vēl draudzībā, gāja vilks, krogā labi iešņabojies, gar vienu māju gaŗām, kur dzīvoja suns, viņa draugs, Krancis vārdā. Kā jau tādiem iet, kam galva sasilusi, tā ar vilks priecīgs, nesavaldāms būdams, prasa suņam, vai viņš varot dziedāt. Tā kā visi jau pie miera bija, suns prātoja it gudri un liedza viņam trokšņot. Bet vilks to nepaklausīja un sāka skaļi izskaidrot, ka tam, kas dzēris, arī jādziedot, un nu ņēmās savā vīzē vilkt un gaudot. Šo kaukšanu izdzirdējis, mājas saimnieks skrien, rungu paķerdams no sava kambara un sāk tik bezkaunīgi vilku kaut, ka gan nonāca bez dulluma savā meža miteklī. No tās reizas ir vilks ar suni lielākie ienaidnieki.