13. Krēsliņu Jānis Malienā. «Latviešu teikas» I, 10.

Vienā mājā senos laikos dzīvojis ļoti bagāts, bet skops saimnieks, kas no citiem krāpis un rāvis, cik tik varējis, bet nabadziņam tas nepasniedzis ne maizes kumosiņa.

Dieviņš to dzirdēdams apsolījies saimnieku pārbaudīt Vienudien pie saimnieka ienāk vecs vīriņš ar :baltu bārdu un lūdz kumosiņu maizes. Sīkstulis to atraida. Nabadziņš nāk otru dienu, nāk trešo, bet nedabū nenieka. Ceturtā dienā sīkstulis, gribēdams no uzmācīgā vecīša vaļā tikt, palien zem tiltiņa, lai veco izbaidītu, ja tas vēl nāktu. Dieviņš nāk par tiltu un saimnieks zem tilta rūc kā lācis. Dieviņš uz tilta apstājies saka: «Kad tu kā lācis rūc, lai tad tev arī mūžam par lāci jābūt!» Tūdaļ saimnieks no tilta apakšas ārā un par lāci pārvērties mežā iekšā, no kurienes tas vairs nekad nenācis atpakaļ.