14. R k r. III. 110. I. p.

Veci ļaudis saka, ka lācim esot deviņu vīru spēks, bet maz gudrības, un tomēr stāsta, ka lācis no cilvēka esot cēlies. Tas noticis šādā vīzē. Vienam bagātam saimniekam bijis Ļoti liels bišu dārzs: bet medus laikā zaglis gandrīz katrā naktī pa stropam uzlauzis un medu izkrāmējis. Lai nu gan saimnieks katru nakti stipri vaktēja, tak tas nekā nepalīdzēja, jo saimniekam katru reiz ap to laiku, kad zaglis nāca, miegs uznāca. Saimnieks, nespēdams pats savu bišu dārzu nosargāt, gāja pie burvja, palīdzības meklēt. Burvis apņēmās saimnieka vietā zaglim atriebt. Otrā rītā bišu saimnieks gāja bišu aplūkot un atrada pie stropiem savādas zvēra pēdas, kuras gandrīz kā cilvēka pēdas izskatījās. Tās bija lāča pēdas. Pēc kādām dienām dabūja dzirdēt, ka nāburgos saimniece pazudusi un no tā laika savāda zvēru mātīte pa to māju blandoties, no kuras saimniece pazudusi, bet suņi to katru reiz, kad tā parādoties, dzenot mežā iekšā. Pazudusī saimniece bij katru nakti pa nāburgu mājām apkārt gājusi ar kreisā pusē apgrieztu kažoku mugurā, bites lauzdama un govis slaukdama tik ilgi, kamēr burvis to par lāča mātīti pataisījis. No šās lāča mātītes visi lāči cēlušies. Gudrības esot lācim maz, tādēļ ka tas no sievietes cēlies; bet kādēļ viņam deviņu vīru spēks, tā nezinu.