15. Skolnieks Eglūnā, no N. Rancāna kr.

Senos laikos, kad mūsu zeme bija viens vienīgs mežs un zemniekiem nebija lauku, kur zemi art, tad visi ļaudis visvairāk medīja meža zvērus un kopa bites. Nevajadzēja viņiem ne stropu taisīt, ne par bitēm gādāt. Bites dzīvoja koku caurumos un sanesa savam saimniekam daudz medus. Lai paši dravnieki varētu labi satikt, tad viņi sadalīja mežu iecirkņos un visu to pats Dievs pārzināja. Kas zaga medu no svešiem kokiem, to viņš pats sodīja. Vienam biškopim, Lācim, bija ļoti daudz medus, bet tas viņam tomēr vēl bija par maz. Viņš rāpalēja pa svešiem kokiem un zaga citu dravnieku medu. Dievs jau daudz reiz viņu sodīja, bet nevarēja tikt ar viņu galā. Bet galu galā Dievs viņam teica: «Ja tu esi tik kārīgs pēc medus un tev nepietiek ar paša medu, tad tev visu mūžu būs jārāpaļo pa kokiem medu zagt, un tev būs jākaunās no citiem dravniekiem par saviem nedarbiem! » Un tā viņš palika par meža zvēru lāci, kas pa mežiem zog dravniekiem medu.