18. T. Rāts Aizputē. Teikas par Dievu, 49, 61.

Reiz dzīvoja viens vīrs, kas bija dikti slinks un nevīžoja nepavisam strādāt, un tā kā viņš nestrādāja, tad viņam arī nebija ko ēst, un izbadējis viņš staigāja apkārt.

Vienu vakaru vīrs bija nolicies mežā apakš kāda koka un taisījās iet gulēt, kad pie viņa pienāca vecs vīriņš un teica, lai viņš izliekot mežā lamatas, tad viņš taču noķeršot kādu zvēru, ar ko varēšot kādu laiku pārtikt. Vīrs par tādu padomu gan nopukojies, bet galu galā viņš no lielas ēstgribas gājis arī izlikt lamatas. Kad vīrs lamatas bijis izlicis, viņš nogājis atkal pie koka un licies gulēt. No rīta, kad vīrs atkal uzmodās, viņš gāja skatīties savas lamatas, un sev par brīnumu redzēja lamatās lielu smuku briedi. Viņš tūliņ steidzās briedim klāt, lai tam drīzāk novilktu ādu. Viņš jau bija pāršķēlis brieža ādu uz vēdera, kad atkal pienāca vecais vīriņš un teica: «Nu, redzi, vai es neteicu: izliec lamatas un palūdz Dievu, gan viņš tev dos.» Bet sliņķis atbildēja: «Vai tad Dievs man briedi deva? Pats es izliku lamatas un pats noķēru briedi!»

Vecais vīriņš sapīka par tādu atbildi un piedūra ar nūju briedim. Briedis tūliņ uzlēca kājās un aizskrēja projām, ka viss mežs nošņāca. Vīrs gan skrēja izplēstām rokām briedim pakal; Un teica: «Dievs tevi ir man devis, Dievs tevi ir man devis», bet briedis nepiegrieza viņam nekādu vērību un ieskrēja meža biezoknī. Vīrs nodomāja: «To nu gan tā neatstāšu, saģērēšu par to vecam vīriņam to ādu. » Viņš steidzās atpakaļ un sāka meklēt veco vīriņu, bet tas vairs nebija atrodams, bija kā zemē ielīdis. Tikai tagad sliņķis saprata, ka vecais vīriņš ir bijis pats Dievs, kas viņam briedi bija iedevis un atkal atņēmis.

Tā kā brieža āda uz vēdera bija pārgriezta, tad no tā laika sāka augt griezuma vietā baltas spalvas, un vēl tagad briedim zem vēdera ir redzamas baltas strīpas.

P i e z ī m e. Tāds stāsts ir sastopams arī starp pasakām. Sal. X sēj. 19. n-ru. P. Š.