19. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 171, 163

Kādu dienu Dievs sadusmojās uz odiem. Viņš sabāž nekauņas kulē un pavēl zaķim upē noslīcināt. Bet upmalē ziņkārīgais zaķītis, garausītis, attaisa mazuliet kuli vaļā un grib paglūnēt, kas tur iekšā. Te acumirklī viens ods džinks! zaķim gar purnu garām un alkšņos iekšā. Tavu postu! Zaķis tomēr ātri apķēries, nosviedis kuli un dzinies odam pakaļ. Kamēr tā pēc viena skrējis, citi atkal bizojuši čupām no kules laukā un no prieka riņķī vien griezušies. Un no tā laika odi vēl šodien tā mēdz riņķī griezties. Bet kā lai nu zaķītis pie Dieva aizbildinās par savu ziņkārību? Nabadziņš bēdās nosēžas uz cinīša un sāk dziļi, dziļi pārdomāt, ko Dievam teikt. Bet no lielām sirds sāpēm un galvas griešanas zaķītis pārdomājis prātu un sāk tik lēkt, dauzīties, kā jau visi vieglprātiņi! Beidzot ielēcis upē slīcināties. Te vēzis - kur gadījies, kur ne - knauks! pāršķēlis lūpu lempīšam. Tādās bailēs un sāpēs zaķis izlēcis no upes un skrējis un skrējis, kamēr ieskrējis mežā un apmaldījies. Bet lūpa tam vēl šodien pāršķelta.