20. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Dievs noskaities uz dunduriem un knišiem, sabāzis viņus maisā un nodevis maisu zaķim, lai noslīcina upē. Zaķis nu gribējis zināt, kas tai maisā īsti esot, un attaisījis mazu caurumiņu vaļā. Tur nu izskrējis viens dundurs laukā, un kamēr viņš to dunduru ķēris, tikmēr visi citi dunduri un kniši izbēguši laukā. Kad nu zaķis atgriezies un atradis maisu tukšu, viņš tūliņ no bailēm lecis upē slīcināties. Tur nu - kur gadījies, kur ne -pieskrējis vēzis un pārkniebis ar savām spīlēm zaķim lūpu. Zaķis no lielām sāpēm izlecis no ūdens ārā, bet lūpa no tā laika viņam vairs nav aizaugusi.