21. E. Kozlovskis "Lobuo sākla" I.

Pārkyuns, radeidams pasauli, radēja ari ūdus. Kad pārkyuns, stypri nūsastruoduojis, atsagula atsapyust, ūdi suoka jū dzeļdēt. Pārkyuņs aizzadusmuoja un sabēris vysus ūdus kulē, lyka začam nest tūs uz upi un nūsleicynuot. Garausis aiznas, bet īdams pa ceļu, pīkusa un atsasāda uz calma atsapyust. Te jam īguoja pruotā pasavērt, kas ir kules īškā. Jis atraisa kuli un, tikkū jū drusku paplēš, vīns ūds izskrīn nu kules uorā un aizskrīn uz mežu. Začs tam pakaļ. Koleidz začs dzonuojās pēc ūda pa mežu, cyti ūdi vysi izskrīn nu kules uorā un nu prīcas grīžās pa gaisu. Začs, atlēcis uz kuli un, atradis tū tukšu, dyžan aizabāduoja. Kū lai jis tagad atbild Pārkyuņam par sovu ziņkuorību? Nu bādas začeits aizlāc uz upi sleicynuotūs, bet tikkū īlāc upē - kur bejis, nabejis - vēzis kņakš! un puoršķeļ jam lyupu. Začeits nu bailes un suopem izlāc nu upes un aizskrīn uz mežu. Mežā jis aizamaļdēja un leidz šai dīnai lākalej pa mežu ar puorškaltu lyupu.

Piezīme. Pērkons te ir ielikts Dieva vietā. P. 5.