Meža zvēri.

22. Kārlis Skujiņa no B. Antēna Smiltenes pagastā

Dievs reiz salasīš visus odus maisā un iedevis zaķam, 1ei tas viņus upē noslīcinot. Zaķis bīš traki ziņkārīgs un viņam gribējies zināt, kas tur tai maisā īsti ir. Viņč attaisīš maisam galu vaļā un visi odi izskrēši no maisa ārā. Nu zaķis bīš ķezā: viņč vairs nedrīkstēš pie Dieva apakaļ iet, jo Dievs par tādu nedarbu viņu bez žēlastības sodītu. Viņč nodomāš iet uz upi slīcināties. Tā nu zaķis ielēcis upē un būtu ar noslīcis, bet vēzis domādams, ka viņam uzbrūk, saķēris savās spīlēs zaķa lūpu un pārgriezis to pušu. Bet zaķis no lielām sāpēm izlēcis no upes ārā un nenoslīcis. No tā laika zaķam esot pāršķelta lūpa, un ja zaķis nebūtu tik ziņkārīgs bīš, tad odu vairs pasaulē nebūtu.