23. P. Bozis Kosas pag. Teikas par Dievu, 56, 70.

Velns bijis pieradījis uz zemes milzīgi daudz odu. No odiem nav varējis paglābties neviens cilvēks, ne arī viens dzīvnieks. Dievs negribējis mocīt nabaga lopiņus un cilvēkus un saķēris visus odus un tos sabāzis maisā. Viņš ieraudzījis zaķi un saucis: «Ei, panāc šurp, zaķīt!» Zaķis atnācis arī. Dievs iedevis zaķim visu maisu ar odiem un teicis, lai aiznesot uz upi, noslīcinot un piesienot akmeni. Dievs aizliedzis tam taisīt vaļā un skatīties, kas ir maisā. Zaķis paņēmis maisu un skrējis uz ātrāko prom. Aizskrējis pie upes, sadabūjis akmeni, bet tad viņam iegribējies redzēt, kas ir maisā. Viņš ātri attaisījis maisu, un kā skatījies, kas ir maisā, tā viens ods ir ārā. Viņš nosviež ātri maisu zemē un sāk skriet odam pakaļ, bet nevar to noķert. Kamēr nu skrien atpakaļ pie citiem, tikmēr tie jau ir visi ārā.

Ko nu nabaga zaķītis lai iesāk? Viņš aiz bailēm no Dieva gribējis noslīcināties un ielēcis upē, bet te to izbaidījusi kāda zivs, un viņš ātri izlēcis no ūdens un aizskrējis uz mežu un paslēpies biezoknī, jo tur Dievs viņu neredzēšot un viņš palikšot nesodīts ,bet Dievs viņu tomēr sodījis. Kad nu zaķītis pēc dienas grūtībām atpūties un bija aizmidzis, tad Dievs licis odam iekost viņam lūpā. No tā laika sākusi zaķim lūpa tūkt un beidzot pārplīsusi.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku vēl uzrakstījis J. Drullis Dunikā. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķim esot «lūpiņas pārsprāgušas melu ziņas nēsājot» (B. 20308). Šie uzskati liekas ļoti veci esam, jo arī pēc tungusu teikām zaķis ir liels melotājs. Jādomā, ka šie uzskati ir te ieceļojuši no Eiropas. P. Š.