24. P. P. Vītoliņš, Lubejā. Zin. kom. kr. LP, Vll, I, 1167 11, I, 12.

Dievs, redzēdams, ka odi tiklab cilvēkiem kā lopiem sāpes darīja, apņēmies visus odus no pasaules iznīcināt. Salasījis odus lielā ādas maisā un iedevis zaķim aiznest uz jūru dziļākā vietā iemest, bet maisu vaļā lai netaisot. Nesot zaķim uznākusi ziņkārība, kas gan tur varētu būt iekšā. Nonācis pie jūras, domājis: drusciņ jau varot paskatīties. Paplētis maisam galu, neguvis i lāgā paskatīties, kad jau viens ods izskrējis, ka spindzējis vien. Nabadziņš pārbijies, laidies tam pakaļ, aizmirsdams maisam galu vaļā. Ods lidojis uz augšu, uz leju, zaķis gluži tāpat pakaļ, arī uz augšu, uz zemi. Te ods pacēlies gaisā un pazudis zaķim no acīm. Piekusis un pārbijies, zaķis devies uz maisu. Bet odi visi bijuši izskrējuši no maisa. Bailēs maisu iesviedis jūrā un nu ņēmies odus ķert: kuru tikai ieraudzījis, tam pakaļ; bet odi gaisā pazuduši. No tās reizes zaķis citādi nemākot iet kā augšcilpiem, itkā odus ķerdams.