25. .J. Gikše Druvienas pag. Teikas par Dievu, 57, 71.

Reiz zaķis gājis pie Dieva sūdzēties, ka šim esot grūta dzīve, jo no visiem esot jābaidoties, pat no nieka vardes. Šis labāk iešot slīcināties. Dievs teicis: tā lai nu vēl nedarot, bet papriekš lai darot šitā: lai nogulstoties kaut kur krūmos, tuvu pie lauka, un lai gaidot, tikmēr šim piedzīšot vuškas (aitas). Tad lai lecot vuškās un lai stipri kliedzot.

Zaķis tā arī izdarījis. Līdz ko ielēcis aitās, tā tās visas aizbēgušas kur kurā. Šis no priekiem sācis smieties ,bet tik stipri smejoties nabagam pārplīsusi lūpa. Tāpēc arī vēl šodien zaķis staigājot ar pāršķeltu lūpu.

P i e z ī m e. Tā ir patiesībā pasaka, kādas vēl sastopam I sējuma 30. numurā. P. Š.